Ar Vecbebru profesionālo vidusskolu bebrēniete Marina Riekstiņa saistīta divējādi — tā ir viņas darbavieta un arī mācību iestāde, ko pati beigusi. Kādreiz jubilāre nav pat pieļāvusi domu, ka varētu strādāt par skolotāju, bet tam, kas lemts, acīmredzot garām paiet nevar.
— Kad pabeidzu tehnikumu, strādāju tajā par laboranti. Toreizējais sovhoztehnikuma direktors Vilnis Plūme vēlāk teica, lai strādāju par skolotāju. Es teicu striktu “nē”. Tikko pati biju skolu pabeigusi un sapratu, ka neko vairāk audzēkņiem iemācīt nevarēšu. Tomēr, redz, kā iznāca. Aizgāju no Bebriem, bet vēlāk tik un tā atgriezos. Tagad domāju: citā jomā negribētu strādāt, — saka Marina.
Viņa skolā  māca gatavot ēdienus un ir skolotāja arī dienesta viesnīcā.  Jubilāre atzīst, ka skolēni ir dažādi. Katram ir sava motivācija, kāpēc mācās šajā skolā un apgūst tieši šo profesiju. Daži to patiesi vēlas, un par tādiem ir liels prieks. Kad aptaujājusi, cik no viņas bijušajiem audzēkņiem strādā savā profesijā, izrādījies, ka ļoti maz. Daudzi  devušies uz ārzemēm, bet daļa dara ko citu.
Rasksta turpinājumu lasiet laikraksta 3. februāra numurā
—
Staburags